STĀSTI

“Ventas Balss” – Kāpēc vajag dārgās ērģeles Ventspils Mūzikas vidusskolā

www.ventasbalss.lv 16.02.2017.

Vispārzināms ir fakts, ka pēdējā gadsimta (!) laikā Latvijā no jauna ir uzbūvēts tikai viens (!) vērā ņemams koncertinstruments – 1937. gadā Latvijas Universitātes aulā iebūvētās trīsmanuāļu ērģeles, kā arī dažas nelielas ērģeles mācību vajadzībām.

Latviešu ērģeļbūvētāju pirmskara laikā labi aizsāktās tradīcijas pārtrauca karš, pēc tam ērģeļbūvi neveicināja arī, t.s., padomju laiks.

Esošajā situācijā Latvijā būtu nepieciešams uzbūvēt pat vairākus koncertinstrumentus, lai visos valsts reģionos līdzvērtīgi varētu attīstīties ērģeļmāksla, un Rīgā aizsāktās koncertu tradīcijas godam turpinātos arī citur, tā aizvien radot jaunas iespējas jauniem talantiem. Diemžēl, ne Cēsu, ne Latgales, ne arī Liepājas nesen jaunbūvētajās koncertzālēs jau no pašiem šo ēku projekta pirmsākumiem netika atvēlēta vieta, lai iebūvētu īstas koncertērģeles, kā tas ir pārsvarā visās vērā ņemamās Eiropas koncertzālēs. Arī Rīgas koncertzāles būvniecības plāni pagaidām ir ļoti neskaidri.

Mūsdienīgu ērģeļu nepieciešamība ne vien Ventspilī, bet kopumā visā valstī, tātad, ir neapšaubāma! Nav noslēpums, ka Latvijas baznīcu ērģeles pārsvarā ir vēsturiskas, ar ierobežotu taustiņu apjomu un daudzviet – bez mūsdienīgām tehniskajām iespējām. Daudzas no šīm baznīcu ērģelēm tā arī jāsaglabā nepārbūvētā veidā, lai nodrošinātu to vēsturisko autentiskumu. Ventspils tuvumā – Ugālē – atrodas vienīgā ērģeļbūves darbnīca, kas Latvijā pašlaik nodarbojas ar ērģeļu būvniecību un būs labs atbalsts arī Ventspils jaunuzbūvēto ērģeļu ikdienas apkopē.

Šāda koncertinstrumenta nozīmība vērtējama vairākos aspektos.

Pirmkārt, vērienīgais ērģeļu plānojums būs īpašs visas Latvijas mērogā, ieguvums visiem šī instrumenta spēles entuziastiem, bagātīgs pienesums gan reģiona, gan visas valsts kultūras dzīvē, jo sekmēs koncertdzīves un kultūrvides attīstību, tūrisma attīstību reģionā, turklāt nevis šauram interesentu lokam, bet plašai cilvēku auditorijai. Līdzās baznīcu instrumentiem šīs būs vienīgās koncertzālē no jauna iebūvētās ērģeles Latvijas teritorijā!

Otrkārt, šāds instruments būs liels ieguvums izglītības aspekta ziņā – tā būs gan studiju bāzes vieta Ventspils Mūzikas vidusskolai (lielākajai starp Latvijas reģionu mūzikas vidusskolām), gan praktiska iespēja padziļināt profesionālās izglītības darbu ērģeļu jomā, sadarbojoties ar mācību iestādēm, kur jaunieši apgūst ērģeļspēli. Pie šādām ērģelēm iespējams rīkot dažādas meistarklases, seminārus, festivālus, vasaras akadēmijas. Nozīmīga būs jauno ērģelnieku, kā arī Mūzikas akadēmijas studentu koncertprakses iespēja pie šāda mūsdienīga instrumenta. Liela daļa starptautisku ērģeļspēles festivālu un konkursu, kādos jaunajiem ērģelniekiem jāpiedalās, notiek pie ļoti moderniem instrumentiem. Pēdējo gadu desmitu laikā Latvijas ērģelnieku vārdi jau daudzkārt spoži uzmirdzējuši starptautiskos pasākumos, un šādu talantu Latvijā droši vien netrūks arī nākotnē.

Treškārt, tātad, šādu ērģeļu uzbūvēšana neapšaubāmi sekmēs arī Latvijas ērģeļkultūras tālāku attīstību un popularizēšanu starptautiskā mērogā. Augstas kvalitātes koncertinstruments akustiskajā koncertzālē praktiski bez repertuāra ierobežojumiem ļaus veidot gan pašmāju, gan ārzemju ērģelnieku solo programmas, gan atskaņot lielas formas kora darbus ar ērģeļu piedalīšanos, gan arī izmantot ērģeles kopspēlē ar simfonisko orķestri. Nozīmīgs ir fakts, ka šīm ērģelēm tiks būvēts arī pārvietojams spēles galds, kas pieļauj spēlētāja atrašanos dažādās zāles vietās. Svarīgi uzbūvēt izcilu instrumentu, kas ieinteresētu arī ārzemju ērģelniekus!

 

Ērģeļspēles pasniegšana PIKC “Ventspils Mūzikas vidusskolā” – Kristīnes Adamaites darba lauks

Lielās mūzikas balvas 2014 laureāte, Ventspils Mūzikas vidusskolas ērģeļu klases pasniedzēja Kristīne Adamaite izvērš plašu koncertdarbību Latvijas dievnamos un koncertzālēs, piesaistot Ventspils jaunos ērģelniekus. Ir notikušas vairākas nozīmīgas Ventspils Mūzikas vidusskolas ērģeļu klases audzēkņu uzstāšanās Rīgas Anglikāņu baznīcā, Vidzemes koncertzālē Cēsis un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā.

Gaidot jaunās Ventspils Mūzikas vidusskolas ar koncertzāles funkciju celtniecību, kur tiks uzbūvētas pirmās koncertērģeles Latvijā 100 gadu laikā (līdz šim jaunākais ir Latvijas Universitātes Lielās aulas instruments) Kristīne Adamaite ērģelnieku izglītību padara par kultūras procesa sastāvdaļu – ieskaites un eksāmeni kļūst par publisku uzstāšanos.

Jā, ērģeles ir dārgs instruments. Un mēs esam trūcīga valsts. Bet mums ir talantīgi ļaudis. Un jaunieši, kas joprojām grib mācīties. Tas dod cerību, ka mēs varbūt varēsim palikt Eiropas kultūras sastāvdaļa. Ka mēs spēsim novērtēt gadsimtiem krātās garamantas, ka mums tās būs vajadzīgas, lai koptu sevi un savu valsti, – lai pastāvētu ar cieņu un pašapziņu citu nāciju vidū.

Ir pagājis pusotrs gads kopš Ventspils mūzikas vidusskolā uzsākta ērģeļspēles apmācība. Pa šo laiku es, kā pasniedzēja, esmu pārliecinājusies, ka šīs studijas ir iespējamas un lietderīgas. Skolas audzēkņu regulārās uzstāšanās piesaista ieinteresētu auditoriju. Mūsu līdzšinējās koncertvietas ir bijušas Rīgas Sv. Pestītāja (Anglikāņu) baznīca, Sv. Jāņa baznīca, Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca, Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīcā, Cēsu Sv. Jāņa baznīca, Cēsu mūzikas vidusskola, Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca un Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.

Šobrīd audzēkņu vingrināšanās instruments ir skolas iegādātās digitālās ērģeles, kas ir labs risinājums, lai uzsāktu apmācību, bet nekādā ziņā nevar pilnībā aizvietot nepieciešamo kontaktu ar “dzīvu” stabuļu instrumentu. Tādēļ es ļoti ceru, ka šim labajam sākumam būs nopietns turpinājums! Ventspilij ir iespēja kļūt par nozīmīgu atbalsta punktu latviešu ērģeļskolas turpmākajā attīstībā. Jaunbūvējamā, modernā instrumenta iecerētā funkcija ir reāla platforma studentu un meistaru radošai darbībai un sadarbībai. Mācību darbs, izglītojoši projekti (piem., starptautiskas meistarklases) un profesionāla koncertdarbība visplašākajā amplitūdā ir jauno ērģeļu paredzamais pielietojums, kas noteikti atbalsosies ne tikai reģiona, bet visas valsts mērogā.

Mēs turpinām mācīties, gaidām jaunās ērģeles un ticam, ka kopīgi gūsim no tām daudz prieka!

Profesors, ērģelnieks, ērģeļu eksperts Tālivaldis Deksnis par ērģeļu veidiem un par to, kādām tām jābūt mūsdienās: “Ērģeles kā mūzikas instruments gadsimtu gaitā ir pieredzējis strauju un būtisku attīstību konstrukcijas, stilistikas un ar to saistītā skanējuma ziņā. Tas tādēļ, ka ērģeles pēc būtības ir ļoti sarežģīta tehniska ierīce, kuras izgatavošanā tiek izmantota ne tikai agrākā pieredze, bet arī aizvien mēģināts ieviest jaunus tehniskus risinājumus. Savukārt skanējuma ziņā ērģeļbūvētāji centušies tās pielāgot sava laika valdošajam mūzikas stilam. Līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei ērģeļu skanējuma parametri būtiski varēja atšķirties arī pēc reģionālās piederības. Ērģeļu vēsturē zināmi tādi ērģeļu stilistikas tipi kā vācu (arī dienvidvācu un ziemeļvācu), franču, spāņu, angļu un citu zemju ērģeles.

20. gadsimta ērģeļbūvē var būt pārstāvēti gan atsevišķu vēsturisko tipu kopijas (precīzas vai brīvāk interpretētas), instrumenti, kuros ērģeļbūvētāji cenšas saglabāt un iestrādāt kādas tikai šim reģionam raksturīgas tradīcijas, bet lielajiem instrumentiem parasti dominē tā saucamais simfoniskais vai universālais stils.

Kādas ir šo stilu galvenās atšķirības?

Baroka ērģeles – instrumenti, kuri būvēti 17.-18. gadsimtā. Mūsdienās dažkārt mēdz būvēt šādu instrumentu kopijas vai imitācijas, Šīm ērģelēm ir baroka mūzikas skanējumam raksturīgā reģistru izvēle (dispozīcija), tā laika ērģeļu konstrukcija, arī atbilstošs vizuālais noformējums. Šādi instrumenti iederas baznīcās vai kapelās, kur ir atbilstošs senatnīgs interjers un, ja ir vēlme saglabāt pēc iespējas autentiskāku tā laika mūzikas skanējumu. Uz šādām ērģelēm labi skan polifonija, bet tās nav paredzētas romantiskajai un mūsdienu mūzikai. Tam par iemeslu ir ierobežotāks klaviatūru apjoms, dažādu palīgierīču un romantisko ērģeļu reģistru iztrūkums. Baroka ērģeles mēdz būt skaņotas kādā no senajiem skaņojumiem, kas neļauj spēlēt toņkārtās ar vairākām alterācijas zīmēm.

Rietumeiropas baznīcās baroka ērģeles mēdz būt kā otrās ērģeles, novietotas kādā sānu luktā vai altāra daļā.

Kā koncertinstruments baroka ērģeles var būt arī nelielās kamerzālēs, ar mērķi autentiski atskaņot baroka laika solo ērģeļmūziku un muzicējot kopā ar ansambļiem, baroka orķestriem un koriem.

Daudzās Eiropas un Amerikas muzikālās mācību iestādēs ir šādi instrumentu, jo studentiem ļoti vērtīgi un pamācoši ir uz tiem praktizēties tieši senās mūzikas interpretācijā.

Šī stila ērģelēm spēles un reģistru ieslēgšanas mehānika ir tā saucamā mehāniskā. Šī mehānikas traktūra visprecīzāk pārnes klaviatūru taustiņu nospiešanas un atlaišanas kustības līdz vārstuļu mehānismam, kas pievada gaisu ērģeļu stabulēm, līdz ar to iespējams panākt vislabāko un jūtīgāko spēles precizitāti.

Romantiskās ērģeles tika būvētas 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, jo šajā laikā vadošais mūzikas stils bija romantisms. Līdzīgi kā tā laika simfoniskajos orķestros, radās vajadzība pēc pilnīgi jaunām ērģeļu dinamiskajām gradācijām – no visklusākajiem un izsmalcinātākajiem reģistriem līdz grandiozam ērģeļu tutti, posmi ar izverstiem crescendo un diminuendo. Romantiskajās ērģelēs tika izmantoti dažādi jauninājumi – tika iebūvēti daudzi jauni, šim stilam raksturīgi reģistri, kas piešķira skanējumam jaunas tembrālās iespējas. Parādījās dažādas palīgierīces (švelleri, crescendo ierīce vai valcis, dažādi klaviatūru saslēgi vai kopeļi, reģistru kombināciju pārslēgšanas ierīces utt.). Lielajās baznīcās un dažās koncertzālēs tika uzbūvēti grandiozi instrumenti – līdz 100, 150 vai pat 200 reģistriem.

Romantiskās ērģeles sava lieluma dēļ dēvē arī par simfoniskajām ērģelēm.

Šādu lielu ērģeļu būve bija iespējama, pateicoties jauna tipa ērģeļu traktūrai – pneimatiskajai, vēlāk – elektropneimatiskajai traktūrai. Šāda spēles traktūra (klaviatūru un stabuļu savienojums veids) ļāva ērģeļu vējlādes ar stabulēm izvietot telpā lielākā skaitā, daudz brīvāk un plašāk. Savukārt ērģeļu lielums neietekmēja klaviatūru taustiņu nospiediena smagumu, kā tas parasti bija lieliem mehāniskiem instrumentiem. Līdzi šai pneimatiskajai sistēmai nāca gan viens trūkums, pie kura ērģelniekam nācās pierast un ar to sadzīvot: stabuļu ieskaņa vairs nebija tik precīza, kā mehāniskās traktūras instrumentiem – tā sākās ar pavisam nelielu aizkavēšanos pēc taustiņa nospiešanas.

Nedaudz precīzāk strādāja elektropneimatiskās traktūras ērģeles, bet arī šeit ērģelnieks nevar panākt tādu pirkstu jūtību, kā uz mehāniskā instrumenta.

Šis faktors un, acīmredzot, arī tas, ka pneimatiskās traktūras instrumenti prasa biežākus un apjomīgākus remontus, bija par iemeslu samērā īsam pneimatisko ērģeļu būvēšanas periodam – apmēram no 1890. gada līdz 1940. gadam. Mūsdienās jaunus pneimatiskus instrumentus praktiski vairs nekur nebūvē.

Sākot no 20. gadsimta otrās puses, bet dažās valstīs jau agrāk, ērģeļbūvētāji ir atgriezušies atpakaļ pie ērģeļu mehāniskās traktūras. Šīs mehānikas sistēmas principi bija izmantoti jau viduslaikos, tie pilnveidojās renesanses, baroka un klasiskajās ērģelēs. Šis klaviatūru darbināšanas veids ir izrādījies labākais arī mūsdienās. Savukārt reģistru pārslēgšana un dažu palīgierīču darbināšana lielākajos instrumentos tiek veikta ar elektrības vai elektronikas palīdzību.

Pateicoties labiem ērģeļbūves materiāliem, precīzai tehnoloģijai, ērģeļbūvētāju amatnieciskajai pieredzei un meistarībai, tiek uzbūvēti arī lieli instrumenti, kas ir viegli un patīkami spēlējami un kuriem nav tik smags taustiņu nospiediens, kā tas dažkārt gadījās mehāniskajām ērģelēm 18. – 19. gadsimtā.

Ventspils koncertzāles ērģelēm jāatbilst visdažādākajām muzikālajām prasībām. Tām jābūt tā dēvētajām universāla tipa ērģelēm. Šāda tipa ērģeles atrodas daudzās lielajās baznīcās visā pasaulē, bet it īpaši svarīgi, ka tādas ir arī koncertzālēs.

Uz baroka ērģelēm tikpat kā nevar izpildīt romantisko un laikmetīgo mūziku. Savukārt uz romantiskajām ērģelēm ir gandrīz neiespējami stilistiski atbilstoši spēlēt baroka un daudzos gadījumos arī mūsdienu mūziku. Abos šajos gadījumos nav runa tikai par skanisko rezultātu, kas var izrādīties ļoti apšaubāms. Būtiski, ka ir arī tīri tehniski ierobežojumi – pietrūkst vajadzīgo taustiņu un dažādās specifiskās palīgierīces, diskomforta sajūta ērģelniekam, kuru veicina instrumenta neatbilstība iecerētam repertuāram.

Mūsdienu vadošās ērģeļbūves firmas var uzbūvēt izcilus instrumentus, kuri, pateicoties pietiekošai reģistru krāsu izvēlei, ļauj atskaņot visdažādāko stilu un laikmetu mūziku. Kaut arī tie ir moderni instrumenti ar daudz un dažādām iespējām – tembrāli bagāti, ar precīzu mehānisko spēles traktūru un elektroniski ieprogrammējamām un vadāmām reģistru un palīgierīču ieslēgšanas iespējām, uz tiem var ļoti labi atskaņot arī vissenāko un baroka mūziku, romantiku un laikmetīgo mūziku.”

 

Publicēts: 18.01.2017.

IETEIKT: